(17.1.) Remarka saistībā ar “sarkani-zaļo virzienu” PROGRESĪVO vēsturē
Iepriekšējam ierakstam prasās neliela remarka saistībā ar “sarkani-zaļo virzienu” PROGRESĪVO vēsturē.
Izvēle starp stāšanos Sociālistu vai Zaļo grupā ievēlēšanas gadījumā Eiropas Parlamentā 2019.gadā bija liels politiskā strīda priekšmets partijas iekšienē. Vēsturiski PROGRSĪVIE bija orientēti uz konkurenci “Saskaņai”, taču Eiropas Sociālistu partija, neskatoties uz PROGRESĪVO ilggadēju pretdarbību, 2018.gadā “Saskaņu” uzņēma par pilntiesīgu locekli. Tas nozīmēja, ka PROGRESĪVO iespējas izveidot kādu nopietnu sadarbības formātu faktiski kļuva neiespējamas.
Paralēli 2018.gada kongresā Eiropas Zaļie beidzot no sava vidus izslēdza Latvijas Zaļo partiju un attiecīgi PROGRESĪVAJOS redzēja veiksmīgu sadarbības potenciālu Latvijā. Tāpēc Eiropas Zaļā partija bija gatava darīt visu iespējamo, lai atbalstītu PROGRESĪVOS Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņā, protams, cerot uz PROGRESĪVO pievienošanos Zaļajiem ievēlēšanas gadījumā.
Mani personiskie politiskie kontakti Eiropas Parlamentā un arī zināma nejaušība bija pamatā tam, lai Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā PROGRESĪVAJIEM izveidotos cieša sadarbība ar Eiropas Zaļo partiju. 2019.gada februāra kongresu pat sveica Eiropas zaļās partijas ģenerālsekretāre un kampaņas laikā PROGRESĪVIE varēja izmantot Eiropas Zaļās partijas sadarbības organizācijām pieejamo TILT! informācijas resursu, kas pavadīja priekšvēlēšanu aģitāciju.
Lai gan pats biju pārliecināts “zociķis” un tiešām labprāt PROGRESĪVOS redzētu pie Eiropas sociāldemokrātiem, sapratu, ka, jo īpaši tuvējo Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā sadarbība “sarkanajā” ģimenē bija faktiski neiespējama.
Bet no politiskās taktikas viedokļa PROGRESĪVAJIEM gaužām bija nepieciešama kaut kāda papildu pieredzes un starptautiskā sadarbības veidota uzticamība, kuru nodrošinātu partneri Eiropas politiskajās partijās. Šajā vēsturiskajā salikumā sadarbība ar Eiropas Zaļajiem, atliekot personiskās politiskās simpātijas malā, man šķita no partijas pozīcijām pareizs solis.
Kā redzam, tas tā nebūt nebija ar visiem partijas līderiem. Faktiski daudziem no partijas vecā “sarkanā gala”, arī redzot, cik pozitīvi sadarbību ar Eiropas Zaļajiem uzņem partijas “jauniešu gals”, es šādā veidā kļuvu par galveno vaininieku vecā plāna sagraušanā. Bet “jauniešu neformālās līderes” lomu pārņēmušajai, tagad kovidzvaigzni nēsājošajai Dacei Kavasai šī iemesla dēļ es kļuvu par galveno pretinieku cīņā par “jauniešu mīlestību”. Detaļas šai stāsta daļai katrs zinās pats.
Attēlā kopā ar bijušo Zviedrijas kultūras ministri Alice Bah Kuhnke, kuras vadītā ministrija Latvijai sniedza būtisku atbalstu ārvalstu propagandas apkarošanā kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai 2015.gadā:
