(2) Ievads II (jeb "kāds ir plāns?")

PROGRESĪVO statūtu 11.punkts no partijas izslēgtam biedram paredz pārsūdzības iespējas tajā pašā valdē, kas viņu izslēgusi. Šīs savas tiesības man ir pienākums izmantot. Forma un termiņi šādam iesniegumam statūtos nav noteikti. Bet ir 21.gadsimts un pati partija ir “facebook partija”.

Tā nu arī iesniegums būs multimediāls: šeit tālāk soli pa solim ar faktiem un dokumentiem pamatošu valdes lēmuma prettiesiskumu gan procesuālo, gan materiālo tiesību nozīmē.

Šeit arī uzzināsiet par konflikta izcelsmi, par attiecīgo individuālo partijas amatpersonu politisko atbildību.

Vienlaikus ceru ar šo iesniegumu dot savu ieguldījumu demokrātiskas sabiedriskās domas veidošanā Latvijā. Ļoti daudz no tā, kas ir noticis, ir tiešām maziska ļaunprātība. Bet daudz kas ir arī saistīts ar cilvēku nezināšanu un neizpratni, kādās institūcijās kādu lomu viņi un viņas ir uzņēmušās nest un kādi ir ar to saistītie formālie pienākumi.

Attiecīgi ceru, ka tas tiešām noderēs ne tikai šajā lietā, bet būs ar plašāku ietekmi.

Ko es vēlos panākt personiski?

Pirmkārt, protams, sava biedra statusa atjaunošanu. Tāpēc šis iesniegums tīri procesuāli un formāli.

Otrkārt, esmu publiski noķengāts. To, kas par mani partijas valdes vārdā ir sarunāts (varat paši aplūkot šeit), neesmu atļāvies teikt ne par vienu cilvēku pat personiskā līmenī (domājis esmu, atzīšos..). Bet pat ne “kā vienkārši Roberts Putnis”, kur nu vēl “partijas vārdā”, nekad nebūtu atļāvies komentēt publiski nevienu PROGRESĪVO biedru tādā stilā, tādiem vārdiem un ar tādu vēstījumu, kā to pret mani ir vērsusi partijas tagadējā valde. Tā ir pilnīga ad hominem ķengāšanās, ar kuru vienkārši tieku degradēts kā persona.

Attiecīgi, kā jau pieteikts nosaukumā, biedriem un biedrēm, kā arī plašākai sabiedrībai vēlos pierādīt, ka “neesmu kamielis”. Tas man ir pašcieņas jautājums.

Treškārt, ar to, kas notika 21.jūnijā, man sabruka pēdējās ilūzijas par to vērtību sistēmu, kas vada PROGRESĪVO valdi. Partijas labuma un reputācijas vārdā klusēju diemžēl vairāk nekā divus gadus (par to būs mana atsevišķa atvainošanā vēlētājiem). Bet tagad redzu, ka, man turpinot klusēt, partijas darbu nosaka viens ļoti šaurs personu loks. Izslēgšana no partijas bija paraugprāva un mācība jebkurai un jebkuram, kurš mēģinās kaut nedaudz kritizēt "vienīgo pareizo partijas līniju".

Tāpēc man ir pienākums un atbildība vēlētāju, atbalstītāju, ziedotāju un biedru priekšā atgriezt partijā ideālus, ar kuriem to veidoju un kuru dēļ tik daudzi no jums pievienojās man un PROGRESĪVAJIEM.

Ceturtkārt, runa ir par politisko atbildību tam un tiem, kas šādi izrīkojās. Visur politikā mēs redzam laikmeta iezīmi, ka "prastums un nekaunība" šobrīd ir “uz viļņa”. Cilvēki, kuru pirmā reakcija ir “Nu kā tā vispār var?” taktiski zaudē. Bet vēsture māca, ka šādi nekauņas tomēr ilgtermiņā nonāk aiz restēm. Ar savu pretkorupcijas darba pieredzi, redzu personiskajos tīklos bāzētu korumpētību, kas sagrābusi partiju. Tāpēc izjūtu morālu pienākumu neklusēt, lai ilgtermiņā nesabruku Latvijai tik ļoti nepieciešamās partijas PROGRESĪVIE iespējamība kā tāda.