Startējot Rīgas domes vēlēšanās, PROGRESĪVIE noteikti nerēķinājās ar beigās iegūtajiem 10 mandātiem, bet gan ar maksimāli 5-6 vietām. Turklāt uz paritātes principiem tika veidots kopīgs saraksts ar "Attīstībai / Par!". Tas katram PROGRESĪVO kandidātam kopējā sarakstā nozīmēja atrasties vēl vienu vai divas vietu zemāk nekā PROGRESĪVO valdes sastādītajā 18 kandidātu sarakstā. Kā iepriekšējās PROGRESĪVO kandidātu listes, arī šis saraksts tika veidots pēc dzimumu paritātes. Tas izskaidro, kāpēc šeit tālāk analizēju pamatā vīriešu kārtas valdes locekļu un kandidātu interešu konfliktu.
Atgādināšu, ka pretēji valdes vēl 2021.gada 5.jūlijā melotajam, valdes lēmums sākotnēji nebija par manu kandidēšanu vispār. Ņemot vērā biedru balsojumā iegūto 18.pozīciju, valdei bija jāatrisina sāpīgais jautājums par to, kurā tieši pozīcijā mani likt. Piemērojot valdes pašas iepriekš izstrādātos reitingus runa bija par 11. / 14.pozīciju. Kopējā sarakstā ar "Attīstībai / Par!" tas nozīmētu man vietu divdesmitniekā vai pat trīsdesmitniekā. Attiecīgi valdē un komunikācijas grupā pamatoti bija diskusijas, ka tas izskatītos dīvaini. Tā nu valde veltīja vairākus pasākumus tieši manai personai, lai saprastu, kur tad mani likt, līdz visbeidzot vienas nakts laikā kā "nespējīgu strādāt komandā" un "partijas reputācijas risku" izmeta no saraksta vispār.
Kā jau te iepriekš rakstīju, manā vērtējumā tā bija "otrā plāna aktieru intriga", pašiem vairāk rūpējoties par savu politisko karjeru, ne partijas kopējo labumu. Sadarbību ar "Attīstībai / Par!" valde jau bija faktiski izlēmusi (toreiz atbalstīju). Valdes organizētais "biedru balsojums" šajā jautājumā ar nepietiekamo līdzdalības laiku un bez faktiskām partijas biedru iekšējām diskusijām bija demokrātijas farss (toreiz kritizēju). Šīs sadarbības ceļā PROGRESĪVAJIEM vietas Rīgas domē bija faktiski garantētas. Tāpēc rēķins atsevišķiem valdes locekļiem jau bija vairs tikai par to, kurš konkrēti no viņiem tiks pie amatiem Rīgas domē.
Tā nu valdes smagās diskusijas bija par to, kur tieši augšgalā mani "izvietot". Pats respektēju valdes kompetenci un atturējos no konkrēta vērtējuma. Tomēr arī teicu, ka, ja "būtu partijas PR konsultants", īpaši kopīga sarakstā tomēr neliktu "Putni" kaut kur uzkrītoši tālu un zemu. Man pašam tiešām nebija nekādu konkrētu personisku ambīciju šajā jautājumā, būtu startējis no jebkuras pozīcijas atbilstoši valdes lēmumam.
Sarakstā garantēti droša vieta bija saraksta līderim Mārtiņam Kossovičam. Par to nebija strīda. Taču Edmunda Cepurīša pozīcija jau bija diskusijas priekšmets. Tomēr Edmunds bija (arī ar manu personisko ieguldijumu un atbalstu) ilgtermiņā būvēta partijas "zaļā seja". Rīgas domes vēlēšanās un partijas tālākajai attīstībai viņš bija ļoti nozīmīgs kandidāts.
Attiecīgi faktiskā izšķiršanās valdei bija par to, vai politisku un partijas reputācijas apsvērumu dēļ mani celt augšā sarakstā aiz Mārtiņā Kossoviča un Edmunda Cepurīša. Proti, runa ir par Viestura Kleinberga piekto vietu sarakstā jeb aptuveni desmito vietu kopējā sarakstā.
Taču kā minēju iepriekš, tobrīd partijas vadības prognoze bija, ka PROGRESĪVIE maksimāli varētu cerēt uz 5-6 deputātu vietām. Rēķinot krustiņu un svītrojumu individālos efektus, tāpēc tolaik Viestura Kleinberga pozīcija šķita diezgan nedroša. Iekļaujot mani sarakstā, Viesturs Kleinbergs jutās apdraudēts netikt ievēlēts vispār. Tam arī bija sava politiskā loģika. Savas partijas sarakstu gadījumos "lokomotīves" droši ievelk iekšā sev un vēl citus, attiecīgi lokomotīve īsti nekonkurē ar zemāk izvietotajiem kandidātiem (vēlāk par amatiem gan). Taču kopīgi ar citu partiju veidotā sarakstā dinamika jau ir cita un daudz mazāk prognozējama.
Lēmumā par kandidātu sarakstu valdē, objektīvi interešu konfliktā atradās visi valdes locekļi, kas kandidēja uz Rīgas domi: gan Mārtiņš Kossovičs, gan Edmunds Cepurītis, gan Antoņina Ņenaševa, gan Agnese Logina, gan Igors Kļaviņš. Tomēr jautājumā par manu kandidatūru subjektīvi Viestura Kleinberga interešu konflikts bija visdziļākais.
Precīzi atceros mirkli, kad Viesturs Kleinbergs spontānā poliskā instinktā, ko iepriekš bija varējis noslīpēt jau pie Šlesera, kā trusi no hūtes izrāva pārmetumu par manu tikšanos ar Edgaru Jaunupu. Zinot, cik daudziem no partijas līderiem iepriekš biju "pārskrējis ceļu", šī Kleinberga pokera partija nostrādāja. Konkrētā lēmuma rakursā Viestura Kleinberga cīņa pret tumsas spēkiem un manu politisko korupciju vairs tik pašaizliedzīga nešķiet. Notvert īsto mirkli politiskam duncītim mugurā ar kaitējumu partijai, bet drošu kārti savai personiskajai politiskajai karjerai ir daļa no "politikas", bet noteikti ne tādas "jaunās politikas", kādu vēlējos būvēt es.
