(29) Homofobija cilvēkā, partijā, sabiedrībā. Saruna kopā ar Londonā dzīvojošo mācītāju Māri Santu

Esam nonākuši līdz “viskamieliskākajai” no drāmas ainām, kurā PROGRESĪVIE valde un līdz šim brīdim nenoteikta skaita anonīmu biedru kopa savu homoseksuālo iepriekšējo cīņu biedru un arī bijušo partijas vadītāju piespiež publiski visas valsts mērogā pierādīt, ka šim homoseksuālajam partijas biedram partijā tomēr varētu būt bijusi gan diskriminācijas, gan homofobijas pieredze.


Proti, kad jautāju partijas PROGRESĪVIE valdei, par ko biedri lūdz valdi mani izslēgt, man partijas līdzpriekšsēdētājs Edmunds Cepurītis paskaidroja, ka runa cita starpā esot par manu nu jau leģendārajā intervijā portālam pride.lv


“minēto domu, ka partija ir homofobiska un homofobija ir būtisks faktors lēmumu pieņemšanā partijā, kas ir pretrunā ar faktisko situāciju.”

(E. Cepurīša 20.06.2021 e-pasts)



Šī “viskamieliskākā” no stāsta daļām ir sanākusi pēdējā ne tāpēc, ka tai būtu kāds īpašs svars tajā partijas valdes sastumtajā arvien jaunu melīgu mēslu čupā, ko tagad te biju spiests nokopt. Nebūt ne tā.


Iemesls, ka šis stāsts ir pēdējais, ir triviāli cilvēcisks. Es vienkārši nezināju, nesapratu un baidījos no šī “kamieļa vingrinājuma” un tikai tāpēc atliku to līdz pēdējam. Uzdevums man šķita pārcilvēcisks un emocionāli nepaceļami smags. Šajās sešās nedēļās kopš izslēgšanas no partijas man atmiņā atgriezās daudzās gadu gaitā sakrājušās traumatiskās pieredzes, kuras izrietēja no manas homoseksualitātes. Tik ļoti biju vēlējies tās izdzēst no atmiņas un tik aktīvi centos sevi piespiest tās aizmirst Berlīnē pavadītajā “terapeitiskajā” gadā. Man nekad manos visšausmīgākos murgos nebija rādījies scenārijs, ka man šīs atmiņas un pieredze būs “kamieliski” jātirzā publiski visas Latvijas sabiedrības priekšā, kā mana partija ir mani nolikusi to darīt šeit un tagad.


Ar padoma un atbalsta lūgumu tikt galā ar šo uzdevumu tiku uzrunājis vairākus cilvēkus. Pēc izslēgšanas no partijas Māris Sants sazinājās ar mani no Londonas. Nebijām runājuši vairākus gadus, līdz sazinājāmies saistībā ar traģisko dedzināšanu Tukumā. Kad tiku izslēgts no partijas, Māris Sants acīmredzami precīzi sajuta, cik ļoti man šobrīd noderētu viņa ticības gara spēks. Un tā arī bija. Tā rezultātā lūdzu Māra Santa palīdzību publiskai runāšanai par homofobijas pieredzi. Esmu dziļi pateicīgs, ka Māris piekrita būt man blakus šajā sarunā un sniegt atbalstu.


No sākuma domājām taisīt tiešraides formātu, taču ar visu manu TV uzstāšanos pieredzi sapratu, ka tam šoreiz neesmu gatavs. Savai drošībai gribēju iespēju, ka šī saruna varētu arī nekad netikt nepubliskota vai no tās fragmenti varētu tikt izņemti. Aptuveni nedēļu abi briedām, apmainījāmies savām pieredzēm un sajūtām.


Tad 23.jūlija vakarā apsēdāmies katrs savā ZOOM galā. Un sākām runāt. Tā sanāca šīs brīvā saruna trīs daļās, kuru nododam jūsu vērtējumam. Video nav montēti un tiem nav transkripta - aicinām jūs būt daļai no dzīvas cilvēku sarunas.



Māris Sants ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir veidojis Latvijas homoseksuālo cilvēku atbrīvošanās stāstu. Tie ir tie uz vienas vai divu roku pirkstiem saskaitāmie Latvijas homoseksuālie cilvēki, kuri, būdami homoseksuāli, iznes arī tos zaudējumus, ko viņiem nodara iestāšanās par homoseksuālu cilvēku tiesībām. Kādam no malas nebūs jebkad saprast, ko Mārim Santam pašam, viņa ģimenei, viņa tuvajiem, viņa profesionālajai izaugsmei nodarījis tik “latviski” necienīgi viņam uz pieres Latvijas sabiedrības iespiestais “profesionālā geja” zīmogs.


Aiz šāda zīmoga pagaist šādi vārdi par Māra Santa garīgā atbalsta spēku 1991.gada janvāra barikāžu dalībniekiem Rīgas domā, kur tobrīd jau ienesti pirmie pret neatkarību vērstās vardarbības upuri:

"Noskaņojums no rīta možāks, vairāk gulēts. Pārdomām pagājušās nakts iespaidi. Vakara aizlūgumā lūdzam par izdzisušām dzīvībām. Lūdz arī par jaunieti, kurš nelaimes gadījumā ticis saspiests ar buldozeru. Jaunais mācītājs Māris Sants1 sapulcē mūs zem kanceles. Ir tikai divas dziesmu grāmatas, bet mēs apkārt pāri par 10 Dieva bērni. Man blakus Ģirts no Garkalnes. Plecos sīks, bet šai zēnā ticības spēks lielāks par paša augumu. No rīta Ģirts man pavēsta: "Naktī daudz domāju par nākotni un nācu pie secinājuma — kļūšu mācītājs." Un, lai piepildītos viņa vēlēšanās, abi lūdzam".


Kad jau "geja zīmogs" uzspiests, tikai retais atcerēsies, ka Māris Sants bija ne tikai Latvijas homoseksuālo cilvēku atbrīvošanas, bet arī visas Latvijas valsts neatkarības stāsta līdzveidotājs. Tā "geja zīmogs" liek izgaist arī Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa (1986.g.!) protokolā astoņas reizes piefiksētajiem klausītāju atbalsta aplausiem tobrīd divdesmit gadus jaunā neatkarības aktīvista Māra Santa runai:

"Visi minētie trūkumi ir par iemeslu studentu pasivitātei, pesimismam, vienaldzībai ne tikai pret universitātes, bet pat pret visas tautas likteni. Bez iespējas vērtēt, bez augstskolas pašnoteikšanās studenti arī paliks tikai nenozīmīgi zobratiņi lielā mašīnā, kura, iespējams, griežas arī nepareizi. Un tādi augstskolas beidzēji aizies strādāt latviešu tautas labā.

Lai atrisinātu minētās problēmas, mēs izvirzām priekšlikumu — pieņemt kongresā rezolūciju par Latvijas augstākās izglītības sistēmas neatkarību. (Aplausi.)"


Māra Santa “geja zīmogs” 2002.gadā izpaudās kā viena teksta rindiņa Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas apkārtrakstā. Ar šo vienu rindiņu Dieva vārdu nesošā un kalpošanas misiju deklarējošā LELB, neskatoties uz mācītāja ieguldījumu baznīcas atjaunošanā un divu gadu desmitu veiksmīgu kalpošanas darba pieredzi, aizliedza Mārim Santam turpināt būt mācītājam.


Minētā viena teksta rindiņa sekoja pēc Māra Santa intervijas “Radio Brīvā Eiropa”, kuras laikā viņš publiski atzinās savā homoseksualitātē. No šīs vienas rindiņas Mārim Santam īsti netapa skaidrs, vai viņš vien atlaists no darba vai arī pat izslēgts no baznīcas vispār. Vēlākajos skandāla izraisītajos LELB paskaidrojumos jau “papīri bija kārtībā” – Māris Sants neesot ticis izmests kā gejs, bet gan “tikai” par to, ka atteicies turpināt publiski melot par to, kas viņš patiesībā ir kā Dieva radība.


Neuzdrošinos sevi salīdzināt ar Māri Santu, lai cik uzkrītoši paralēlas sižeta līnijas iezīmējas mūsu abos kāzusos. Taču mana pieredze nav salīdzināma ar to, kam izgājis cauri viņš.


Bet varu un gribu liecināt, ka Māra Santa ciešanu ceļam ir bijusi jēga. Ar to, ka viņš atlieca saliekto muguru un uzrunāja Latvijas sabiedrību, es esmu šodienas es. Viņa ceļš deva spēku ne tikai man risināt to mokošo konfliktu, kuru “ar Dieva vārdu”, bet faktiski tikai cilvēku varas, ne kādās Dieva interesēs LELB tik grēcīgi iesēj katra homoseksuālā cilvēka dvēselē, kas ir piederīgs šai baznīcai.


Māra Santa pret Latvijas sabiedrības straumi nopeldētais posms ir devis sākumu manam sevis pieņemšanas un atbrīvošanās ceļam. Un Māra garīgais atbalsts man šobrīd man bija neatsverama palīdzība, lai es varētu šo kārtējo posmu pret Latvijas sabiedrības straumi nopeldēt.


Bez Māra Santa šo trīs video sarunas par homofobiju cilvēkā, partijā un valstī nebūtu. Paldies par to!


404 Ansichten0 Kommentare

Aktuelle Beiträge

Alle ansehen