“Tu zini, ko tas nozīmē?! Tas nozīmē, ka ar fondu ir cauri!”, tāda bija Ervina Labanovska kā partijas PROGRESĪVIE valdes locekļa reakcija uz manu aicinājumu valdē un plašākā biedru lokā diskutēt iespējamo sadarbību ar Eiropas Zaļo partiju.
Runa ir par Ervina Labanovska 2007.gadā izveidoto “Brīvības un solidaritātes fondu” (BSF). Fonda ideja pati par sevi atbilst labai praksei, ko pazīstam no citām valstīm un arī Eiropas Parlamenta, kur attiecīgi pastāv politiskām partijām ideoloģiski “pietuvināti” fondi. BSF izveidojās cieša sadarbība ar šādu Eiropas līmeņa fondu – domnīcu, proti, Eiropas Progresīvo studiju fondu (FEPS), kas ir tuvs Eiropas Eiropas sociālistu partijai un atbilstoši arī Eiropas Parlamenta Sociālistu un demokrātu grupai. FEPS projektu finansējums kopš dibināšanas ir BSF eksistences pamatā. Attiecīgi Labanovska teiktais nozīmēja, ka PROGRESĪVO kā partijas izvēle sadarboties ar Eiropas Zaļo partiju faktiski nozīmētu FEPS finansējuma plūsmas slēgšanu BSF virzienā jeb Labanovska vārdiem: “ar fondu ir cauri”.
Šāda argumentācija vairs nevienā valstī ne pie kādiem apstākļiem nav “laba prakse”. Sēdēt divos krēslos vienlaikus vienmēr ir riskanti, bet šeit bija skaidri redzams, ka Labanovskim viņa valdes priekšnieka loma Brīvības un solidaritātes fondā ir svarīgāka par saprātīgu PROGRESĪVO kā partijas izaugsmi un attīstību, neskatoties uz viņa pienākumu, esot partijas valdes loceklim, lēmumus pieņemt izejot no partijas, ne citu organizāciju attīstības vajadzībām.
Te nu kārtējais piemērs, kā “nespēju sadarboties” ar vēl vienu PROGRESĪVO valdes locekli. Labanovskis nu varēja netraucēts divu gadu garumā kultivēt mītu par “partijai bīstamo Putni” (citāts no valdes sēdes). Tieši viņam pieder autorība apzīmējumam par mani kā “partijas reputācijas risku”. Tad, protams, nav nekāds brīnums, ka, neraugoties uz šo konfliktu pēc manām norādēm valdē par viņa augstāk minētās darbību neētiskumu, citas organizācijas intereses nostādot augstāk par partijas vajadzībām, Labanovskim nebija nekādas ētiskas aiztures balstot par manu izslēgšanu no partijas.
Tikpat dīvaini būtu brīnīties par “anonīmās biedru kopas” pārstāvi dr. Janu Simanovsku, iesnieguma iniciatoru Emīlu Ozoliņu, kuri abi, tolaik būdami Ētikas komisijas locekļi kopā ar Ingu Liepu-Meieri, šādos Ervina Labanovska soļos nesaskatīja pilnīgi nekādu ētiska rakstura dimensiju, ja jau iepriekš neredzēja nekādas ētiskas problēmas pat tagadējā kaismīgi Revīzijas komisijas vārdā izslēgšanu aizstāvošā Māra Graudiņa mēģinājumos ar ziedojuma piesolījumu uzpirkt saraksta līderi Guntu Anču.
Paraudzīsimies, kas tad vieno minētās partijas amatpersonas ārpus partijas amatiem?
Izrādās, “iesniedzēju” pārstāve dr. Jana Simanovska ir Brīvības un solidaritātes fonda valdes locekle. Viņa ir bijusi vairāku fonda finansētu projektu dalībniece. Tāpat pastāvīgi fonda valdē ir Māris Graudiņš - tagadējais Ētikas komisijas galvenais kritiķis, Revīzijas komisijas loceklis, kuram līdzīgi biedrei dr. Simanovskai šķiet pieņemami pirkt partijas biedru personisko un politisko lojalitāti ar ziedojumu un individuālu kampaņu palīdzību. BSF valdē darbojas un Labanovska organizētos projektos aktīvi ir tikusi iesaistīta arī tagadējā Ētikas komisijas locekle LU asoc. prof. dr. Līga Rasnača un RSU pētniece Agita Misāne. Projektu beneficiāre ir arī kovidzvaigznes nēsātājā partijas valdē un gluži vai asinsnaida motivētā manas personas kritiķe partijā Dace Kavasa. Līdzās viņai BSF projektu dalībnieki ir bijuši arī partijas līdzpriekšsēdētājs Edmunds Cepurītis un manis iepriekš melos pieķertais valdes loceklis Igors Kļaviņš, ja pieminam tos, kas ir saistīti ar šeit apstrīdēto lēmumu.
“Labanovska metode” strādāja arī ar mani un BSF bija arī mana platforma, esot iesaistītam divos BSF projektos. Taču man partijas brīvprātīgā darba slodzes dēļ neizdevās pabeigt ar FEPS finansējumu uzsākto BSF projektu par sabiedrisko mediju pieredzi un praksi propagandas novēršanā Baltijas un ziemeļvalstīs. Mans ieguldījums partijas darbā Labanovskim neatsvēra “fondam nodarīto kaitējumu”, attiecīgi arī šis interešu konflikts kļuva par dziļa aizvainojuma un naida avotu Labanovskim, kuru es, protams, papildus nostiprināju, norādot uz viņa interešu konfliktu, pieņemot partijas valdes lēmumus citu organizāciju interesēs.
Tā man kārtējo reizi nesanāca "strādāt komandā".
