Video remarka par biedriskuma jēgu un politisko atbildību

Par manu izslēgšanu runāju ar kādu partijas biedru, ar kuru partijas darbā "pudu sāls esam apēduši". Sarunā nejauši piedalījās mans vīrs, kurš šim biedram spontāni pajautāja, kāds tad būtu viņa personiskais viedoklis izslēgšanas lietā. Biedra atbilde bija, ka viņš nevēloties "pozicionēties".

Mans vīrs, kuru grūti nosaukt par "ļoti politisku", uz to, vienlaikus apstulbis un pilsoniski sašutis, reaģēja ar papildu jautājumu: "Kamdēļ tad tu vispār esi politiskā partijā? Būt partijā taču pats par sevi ir "pozicionēties"!"

Tikmēr es kārtējo reizi pie sevis nodomāju, cik "latviska" ir šāda atbilde jeb cik "ļaunums ir banāls", kā teiktu Hanna Ārente.

Nepārtraukti "peldot pret straumi" Latvijas sabiedrībā jau trīs gadu desmitus, man ir izveidojušies tādi pašam vien saprotami apraksti piedzīvotām izjūtām. Viens no tādiem ir "kantainās domas". Kantainas, jo galva apaļa. Attiecīgi tās kantainās domas lido virsū, bet man nekādīgi neizdodas tās iegriezt tā, lai tās kļūtu par manām. Saistībā ar manu izslēgšanu tādas "kantainās domas", par kurām izvēlējos parunāt šeit personiskāk, ir biedriskuma un ar to saistītās politiskās atbildības jēga un būtība partijā.

Vienkārši pārāk "kantaina" manai galvai (un arī sirdij) ir doma, ka politiskā partijā jebkad varētu izveidoties situācija biedru starpā, kad politiskās atbildības jautājumi var tikt tirzāti anonīmā kārtā. Šādu metodi pazīstam no Mao Ķīnas, no nacistiskās Vācijas vai Padomju Savienības un citu totalitāru valstu slepenpolicijas darba. Arī Latvijā bija kompartijas "biedru tiesas", kas varēja balstīties "darbaļaužu iesniegumā", kura parakstītāji tika sargāti no savas atbildības par kāda cilvēka politisku iznīcināšanu.

Vienkārši neaptverams ir šāds sirds un cilvēciskā līmenī vienkārši gļēvs un mazisks, bet politiskā nozīmē - saknē antidemokrātisks veids šādi organizēt kāda partijas biedra izslēgšanu. Biedējoši ir pieredzēt ko tādu 2021.gada Latvijā. Un vēl biedējošāk ir redzēt, ka PROGRESĪVAJOS ir tikai daži biedri, kuri bez manis uz šo norāda kā problēmu. Šo realitātes kontrastu ar vārdos deklarētajām demokrātiskajām vērtībām vēl spilgtāk izgaismo fakts, ka partijā tikpat maz ir biedru, kuri iebilst tam, ka jau pusotru mēnesi kovidzvaigznes nēsātāja Dace Kavasa turpina atrasties partijas valdē un biedru lokā.

Projicēsim šo metodi uz veselu valsti! Kāda cilvēku grupa, anonīms bars, sametas kopā un izmanto savas politiskās ietekmes un varas instrumentus pret kādu citu cilvēku, ar kuru viņiem ir viedokļu atšķirības. Un neviens no viņiem neuzņemas un nenes nekādu individuāli atbildību. Operē kā "anonīms sitēju bars" jeb kā pieklājīgāk to raksturoja PROGRESĪVO Ētikas komisija, kura, starp citu, arī nav redzējusi iesnieguma oriģinālu, - "anonīma biedru kopa". Kāda būs šāda valsts? Modeļus tam esam redzējuši jaunākajā vēsturē.

Ja "domu kantainībai" piemīt subjektīva vērtējuma raksturs, ko nostiprina apstāklis, ka pats vien sevi apspriežu, tad šī problēma arī bez vēsturiskā kontekstā pamodinātām bažām ir apskatāma caur politiskās atbildības prizmu.

Cilvēki kļūst par biedru partijā, lai "pozicionētos". Būt partijā nozīmē pārstāvēt noteiktu politisku redzējumu par valsts attīstības scenārijiem. Citādi partijai nav jēgas. Noteiktos apstākļos biedra statuss partijā noteikti nebūtu publiskojams, piemēram, darba attiecībās vai citās situācijās, kur persona varētu tikt pakļauta diskriminācijas riskam. Bet biedra konfidencialitāte nekādā veidā nav attiecināma uz politisku rīcību, kas viennozīmīgi ir cita partijas biedra izslēgšanas rosināšana.

Ja viens biedrs otram "acīs" nevar pateikt, ka kāda partijas biedra rīcība un izteikumi viņam šķiet tik nepieņemama, ka šis biedrs jāslēdz ārā no partijas, tad par kādu iekšējo plurālismu un demokrātiju varam runāt šajā partijā? Kas tad vēl ir biedra atbildība kādā partijā, ja viņam nav atbildības aizrādīt citam biedram un uzņemties attiecīgā konflikta risināšanu, veidot diskusijas, rast ceļus, kā biedriski nonākt pie kāda kopsaucēja? Jau atkal paliek baisi, ja šādu politikas izpratni attiecinām uz veselas valsts pārvaldību.

Šeit paldies divām biedrēm un diviem biedriem (no 24, 27, 29, 31 kopskaitā?), kas atklāja savu vārdu zem iesnieguma. Paldies Dainim Deigelim, kurš to man personiski izvērsti pamatoja. Paldies dr. Janai Simanovskai, kura "iesniedzējus" pārstāvēja sarunā "Spried ar DELFI", kad partijas valde atteicās skaidrot sabiedrībai savu lēmumu. Paldies Emīlam Ozoliņam, kurš ļāva izpaust to, ka esot bijis šīs izslēgšanas iniciators. Un paldies Selmai Lavrencei, kura uzņēmās atbildību par savu parakstu kādā diskusijā Twitter ar mani.