Visās partijās vienmēr pastāv zināma spriedze starp "lokomotīvēm" un "otrā plāna aktieriem" partijā. Partijas līderus ar augstu atpazīstamību partijai ļoti vajag, lai piesaistītu sev iespējami daudzus vēlētājus un attiecīgi iegūtu iespējami daudzus mandātus. Taču pēc ievēlēšanas amatu sadalē grib piedalīties arī "otrā plāna partijas nomenklatūra", kura a) parasti uzskata, ka ir iznesusi vismaz tikpat kampaņas darba smaguma, cik "lokomotīve", b) nereti skauž publicitāte un starmešu gaisma, ko vērsta uz "lokomotīvēm".
Šīs maizītes garoziņu - "lokomotīves" vārda ciešu savīšanu ar organizāciju, kad tev visprivātākajās situācijās ar svešiem cilvēkiem pēkšņi ir jāapspriež partijas veiksmes un neveiksmes, "otrā plāna aktieri" diemžēl nepazīst.
Attiecīgi lokomotīves ļoti vajag, kad partijas izredzes vēlēšanās nav spīdošas. Tad lokomotīves gan stumj, gan grūž pārējos, proti, "ievelk" politiskos mandātos bez sevis vēl arī citus.
Šajā situācijā vēl neveidojas neveselīga konkurence. Tāda veidojas, kad pēc ievēlēšanas jādala amati. Ja to nepienākas daudz, "otrajam plānam" jāsamierinās ar kādu "otrā plāna" krēslu.
Ja partijas izredzes kopumā vēlēšanās ir samērā drošas, proti, kaut kāds mandāts no vēlētājiem tiks dots jebkurā gadījumā, tad "otrā plāna aktieriem" ir personisku karjeras interešu vārdā atbrīvoties no "lokomotīvēm".
Ja būtu kandidējis uz Rīgas domi, ievērojot personisko atpazīstamību un darba pieredzi ar citiem politiskajiem spēkiem, būtu tikai loģiski, ka man būtu jāpretendē uz kādas Rīgas domes komitejas vadību vai vicemēra posteni. "Otrajam plānam" attiecīgi paliktu tas, kas nu paliktu pāri.
Kad PROGRESĪVIE izlēma startēt kopā ar "Attīstībai / Par!" uz Rīgas domi, bija skaidrs, ka kaut kādas vietas PROGRESIVIE iegūs. Man kandidējot, noteikti gan pats sev vietu nodrošinātu, nevienam citam neatņemot, gan varbūt vēl kādu papildu kandidātu Rīgas domē ievilktu. Taču konkrētiem "otrā plāna aktieriem" partijā personiskās karjeras izredzes bija svarīgākas par iespējamo partijas kopumā labāko rezultātu, ja vēlēšanās būtu kandidējis es.
Un tāda pati drošības sajūta par "labiem reitingiem" un attiecīgi garantētām vietām Saeimā PROGRESĪVAJOS valda arī šobrīd saistībā ar nākamā gada Saeimas vēlēšanām. Manās acīs tas ir pilnīgi nepamatots personisko, ne partijas interešu noteikts redzējums. bet arī izskaidro, kāpēc tik steidzami, nedemokrātiski, neprofesionāli, partijas reputācijas graujoši un negodīgi "otrā plāna aktieriem" bija vēlme no manis atbrīvoties.
Par šos cilvēkus motivējošo personisko aizvainojumu, kas izriet no manas kritikas par pienākumu nepildīšanu pret partiju, ētikas pārkāpumiem un citām problēmām, jau varat lasīt un varēsiet lasīt arī turpmāk šeit.
Šos cilvēkus ne iepriekš, ne tagad nevada ne "komandas gars", ne kāds redzējums par partijas izaugsmi un kopējo biedru labumu. Tam apakšā pamatā ir vai nu personiskas karjeras intereses vai tuvredzība, neredzot citu partijas biedru intrigas.