Vēl viena no personiskām piezīmēm, ar kuru vēlos ar dalīties video formātā, ir par to, cik neiedomājama man šķiet situācija, kurā šobrīd atrodos.
Pašos ļaunākajos murgos nevarēju iedomāties, ka "manas partijas" - "manu PROGRESĪVO" - valde varētu jebkad pie vienalga kādiem apstākļiem varētu atteikties iet skaidrot sabiedrībai savus lēmumus, kā tas notika sarunā "Spried ar DELFI", kur pēdējā mirklī bez jebkāda institucionāla mandāta "anonīmās biedru kopas vārdā" sarunai piekrita dr. Jana Simanovska. Tikmēr partijas valde stāvēja malā, vienlaikus plaši izpaužoties sociālajos medijos publiski, gan partijas iekšējā diskusiju platformā.
Tika daudz elementāras cieņas varētu neprasīt pret mani kā biedru partijā, kur katrs biedrs esot tik svarīgs un kas vārdos ir tik demokrātiska un "iekļaujoša". Taču tik daudz respekta varēja sagaidīt no partijas to 12.929 balsu priekšā, kuras par mani tika nodotas 13. Saeimas vēlēšanās, un to 16.398 priekšā, kuras tika nodotas 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Un tikpat daudz elementāras interešu konflikta izpratnes man likās pamats partijas vadības darbā. Esmu ticis kritizēts, esmu ticis lamāts, esmu ticis apšaubīts kā partijas vadītājs.
Bet man prātā nevarēja ienākt, ne tuvu, ka es pie jebkāda scenārija varētu pat domāt, ka es pret šo savu kritiķi drīkstētu izmantot savu formālo varu attiecīgo biedru slēgt ārā no partijas.
Man bail domāt, kā cilvēki, kuriem tas liekas "normāli", varētu pārvaldīt demokrātisku valsti. Un man bail domāt, kā šie cilvēki izrīkotos / izrēķinātos ar saviem patiesajiem ideoloģiskajiem pretiniekiem, ja viņi šādi izrīkojas ar savu pārliecinātu ideoloģisku domubiedru.